Labā cīņa: daba ikvienam
22/06
@Pattie Gonia, Tomi Ceppi
Pattie Gonia, Tomi Ceppi
Ashleigh Maxwell
“Ziniet, tik liela publiska uzmanība kā manā gadījumā nozīmē zināmu upurēšanos un ievainojamību,” saka Erina Parisi. “Taču šim vēstījumam ir jāizskan: mums ir jāveido tilti, lai transpersonas redzētu, ka arī viņas var atrast savu ceļu uz piedzīvojumiem.” Parisi joprojām jūtas neērti, kad viņu dēvē par aizstāvi. Taču, pārvarot krietni vairāk nekā pienāktos no iedzimtajām bailēm, šaubām par sevi un bažām, ar kurām, publiski paužot savu nostāju, saskaras ikviens no mums, Parisi ir pacēlusies pāri tam visam, lai padarītu dabu par vietu ikvienam.
Kolorādo iedzīvotāja 2018. gadā bija mazpazīstama, kad paziņoja, ka vēlas kļūt par pirmo transpersonu sportisti, kas uzkāpusi visās Septiņās virsotnēs un izkārusi transpersonu karogu katra kontinenta augstākajā virsotnē.
Pieredzējusī alpīniste kāpj kalnos gandrīz visu savu mūžu. Taču pēc dzimuma pārejas 2016. gadā Parisi personīgie mērķi pārtapa misijā mainīt stāstījumu par transpersonu kopienu brīvdabas sportā.
“Es jutos tā, it kā mani galu galā būtu iestūmuši ēnā un pārejas laikā es būtu zaudējusi savu balsi,” stāsta Parisi. “Es vēlējos pacelties pāri visam, kur mani vairs nevarētu iestumt ēnā. Šeit nav ēnu. Šī ir vieta, kur es vēlējos teikt: ‘Tā esmu es. Es lepojos.’”
Pēdējo četru gadu laikā Parisi ir sasniegusi Kosciuszko kalna virsotni Austrālijā, Kilimandžāro virsotni Tanzānijā, Elbrusa virsotni Krievijā, Akonkagvas virsotni Argentīnā un pavisam nesen — Vinsona masīva virsotni Antarktīdā. Tagad viņa dodas savā Septiņu virsotņu izaicinājuma priekšpēdējā kāpienā — Denali.
Šomēnes trīs smagās nedēļās Parisi centīsies sasniegt 6190 metrus augstā Aļaskas milža virsotni.
Daloties ar savu stāstu ar savas bezpeļņas organizācijas starpniecību,TranSending 7 , Parisi ir veltījusi savus spēkus transpersonu tiesību veicināšanai, īpašu uzmanību pievēršot piekļuvei sportam.Pēdējos gados jautājums par transpersonu dalību sacensību sportā ir nonācis uzmanības centrā, jo atsevišķas plaši pazīstamas organizācijas un valdību vadītāji ir veikuši pasākumus, kas ierobežo piekļuvi sporta sacensībām un sporta programmām.
Dalības vadlīnijas dažādos sporta veidos ievērojami atšķiras, un pētījumu, kas palīdzētu pieņemt lēmumus visaugstākajā līmenī, ir maz. Galvenokārt tas skaidrojams ar to, ka sacensību sportā ir ļoti maz transpersonu sportistu un vēl mazāk ir to, kuri sacenšas elites līmenī.
Parisi centieni sasniegt katra kontinenta augstāko virsotni izceļ šķēršļus, ar kuriem transpersonu kopiena joprojām saskaras sporta jomā, pat individuālajās disciplīnās.
"Es gribēju stāvēt virs tā, kur mani nevarētu iestumt ēnā."
“Es kādreiz varēju doties jebkur un darīt visu, ko vēlējos, ziniet,” viņa saka. “Mana eksistence netika uzskatīta par noziegumu. Bet tagad daudzviet, kur dodos, mana eksistence ir noziegums.”
“Taču, protams, es devos atpakaļ uz Tanzāniju un Krieviju, lai uzkāptu šajos kalnos, neraugoties uz šo valstu likumiem, kas izstrādāti, lai mani apspiestu. Es to neuzskatu par pašsaprotamu, jo ilgu laiku jutu, ka šo iespēju lielā mērā esmu zaudējusi, un daudzējādā ziņā tā arī patiešām bija.”
Šķēršļi, ar kuriem Parisi saskārusies, ir mudinājuši viņu pievērsties sporta programmu pieejamībai transpersonu jauniešiem.
Pašlaik Amerikas Savienotajās Valstīs 18 štati ir pieņēmuši likumus, kas aizliedz vai ierobežo transpersonu jauniešu dalību skolu sporta programmās.
“Nodarbošanās ar sportu paver daudz iespēju. Tā jau no agrīna vecuma sniedz iespēju attīstīties, un transpersonām šo iespēju atņem.”
“Milzīgs politiskais spēks tiek veltīts ļoti nelielas minoritātes apspiešanai. Mēs attālinām bērnus no aktivitātēm dabā un neizmantojam iespēju veidot solidaritāti ar cilvēkiem, kuri nākotnē aizsargās un rūpēsies par šīm zemēm.”
Parisi uzskata, ka citu āra aktivitāšu kopienas dalībnieku pienākums ir palīdzēt iesaistīt jauno paaudzi un radīt drošu, iekļaujošu vidi.
“Es ceru, ka varu nodrošināt nelielu kanālu, kas ļautu cilvēkiem piekļūt šai videi — viņu veselības labā un par labu šai videi.
“Es patiešām ticu, ka galu galā, kad koledžu sports, olimpiskās spēles, uzvaras un vietas uz pjedestāla ir aiz muguras, sports mums sniedz tiesības un spēju doties uz publiski pieejamām zemēm, dziļi ieelpot un izbaudīt atrašanos dabā un iesaistīšanos šajās aktivitātēs.”
Šim viedoklim piekrīt daudzas augstākā līmeņa sporta organizācijas, tostarp Starptautiskā Olimpiskā komiteja, kas savos Statūtos ir noteikusi, ka “sportošana ir cilvēktiesības”.
Parisi cer, ka dalīšanās ar savu stāstu palīdzēs citiem LGBTQ kopienas cilvēkiem pašiem veidot savu stāstu, padarot dabu par vietu ikvienam.
“Kad man bija 12, 13, 14 gadi, man nebija redzama parauga, kam līdzināties,” viņa saka. “Es vienkārši jutos izolēta un stigmatizēta. Es nedomāju, ka pastāv iespēja atklāti paust, kas es esmu.
“Iemesls, kāpēc vēlos dalīties ar savu stāstu, ir tas, ka zinu — pulksten divos naktī kāds, kurš jūtas stigmatizēts, vientuļš un sabiedrības nepieņemts, atradīs manu stāstu un teiks: ‘tas ir transpersonas stāsts, par to drīkst runāt, es neesmu citāda un man nav jāslēpj tas, kas es esmu.’”
Uzziniet vairāk par Erin Parisi bezpeļņas organizāciju un sekojiet līdzi viņas Septiņu virsotņu misijai TranSending 7 tīmekļa vietnē.Apmeklējiet vietni
